Cūku pupas - Žanis Raivo Behmanis

Cūku pupas - Žanis Raivo Behmanis

Cūku pupas.

Teksts: Ralfs Dravnieks

Foto: Gatis Gierts (F64)


Mums atkal paveicās ar laikapstākļiem. Spīdēja saule – tā citādā saule, kāda mēdz spīdēt vienīgi sestdienās. Es centos atsaukt atmiņā cūku pupu vagas. Vai tajās bija saspraustas koka stutes, lai raža neapgāztos? Es to vairs neatceros. Zināju vienīgi to, ka līdz ar kartupeļu invāziju Eiropā cūku pupas zaudēja savu stabilo vietu ļaužu ēdienkartē.

"Žani, tu sivēnu aizrunāji?" veroties ainavā, kas strauji mainījās aiz automašīnas loga, vaicāja fotogrāfs.

"Es prasīju gan. Saimniece teica, ka viņa lopus netur, bet sivēnu varot dabūt pāri ceļam, citās saimnieku mājās."

Mašīna ieripoja sētā. Tai pieskrēja mazs sētas šunelis un, luncinot asti, sāka apriet mūs. Iznāca saimniece. Es pavēru logu, sasveicinājos un pajautāju, vai suns nemetīsies biksēs. "Viņš ir miermīlīgs," saimniece paskaidroja, un mēs izkāpām no mašīnas. Nenoskaidrojuši suņa īsto vārdu, nosaucām to par Tomiņu.

Sētas vidū auga kupls ozols, kura zaļais vaiņags aizturēja jūlija karstos saules starus. Zem ozola atradās aka, uz kuras vāka izkrāmējām līdzi paņemtās mantas. Fotogrāfs izcēla savas somas un nolika tās ēnā. Es ievēroju klēti, senlaicīgu guļbaļķu ēku. Pie gala sienas karājās visādi aprūsējuši darba rīki, zāģa ripas, dzirkles lopu cirpšanai un ragavu rāmis.

Klēts otrā galā, sakrauta saulē, kalta dēļu kaudze. Netālu no tās atradās arī dārzs.

"Man to cūku pupu nemaz nav tik daudz," saimniece teica. "Nāciet, paskatieties, vai jums maz pietiks."

Saimniecei bija taisnība, pupu tiešām nebija daudz. Vien pāris vagu, bet mums vairāk arī nevajadzēja.

"Ziniet, mēs gribētu palaist sivēnu pa jūsu pupu vagām. Vai tas būtu labi?" es jautāju.

Saimniece manī paskatījās mazliet neticīgi un atvaicāja: "Kur tad jūs to sivēnu ņemsiet?"

"Pāri ceļam," es atbildēju.

Es tiešām biju iedomājies, ka sivēnu aizņemsimies uz bildēšanas laiku, paņemsim klēpī mašīnā, bet pēc dažām stundām atdosim tikpat dzīvespriecīgu un rukšķošu. Saimniecei mūsu iecere joprojām šķita dulla, savukārt mums – normāla.

Iebraukuši kaimiņu sētā, izkāpām no mašīnas un sasveicinājāmies. Pie kūts rosījās sirma večiņa. Viņa grāba zāli. Vecā sieva mums nepievērsa nekādu uzmanību, runāšanu uzņēmās viņas meita.

"Mēs atbraucām pēc sivēna," Žanis uzsāka sarunu.

"Man ir tikai kārtīga cūka," saimniece atbildēja. "Nāciet paskatīties!" Mēs iegājām kūtī. Tā bija tumša, vēsa ēka ar zemiem griestiem, kur oda pēc cūkas un kūtsmēsliem. Tā ir maģiska smarža. Viena no tām retajām, ko cilvēks nav izgudrojis laboratorijā.

Cūka gulēja aizgaldā. Mēs krietni nopūlējāmies, līdz tā pievērsa mums uzmanību un piecēlās kājās. Pārliecāmies pāri dēļu nožogojumam un pakasījām varenā dzīvnieka sānus. Tie bija spalvaini un asi. Suķis ierukšķējās un piegrūda slapjo, netīro šņukuru pie dēļu sienas, tad apgūlās un turpināja smagi elpot.

Mēs izgājām sētā. Bija pavisam skaidrs, ka simts kilogramu smago lopu bagāžniekā neiecelsim.

Atmetuši domu par pavadā iesietu sivēnu, kuru Žanis vadā pa cūku pupu lauku, saimniecei pajautājām, vai viņai ir izkapts. "Pat vairākas. Varēsiet izvēlēties paši," viņa atbildēja, un mēs sakāpām mašīnā, lai atgrieztos ozola paēnā.

Kamēr fotogrāfs uzstādīja gaismas, Žanis iemēģināja izkapts vicināšanu zālē, bet es apsekoju dārzu, kur – kā stāstīja saimniece – audzēja zaļumus, saknes un pākšaugus pašu vajadzībām. Dobēs auga kartupeļi, zirņi, sīpoli, kāļi un kāposti. Virs viena no tiem lidinājās balts tauriņš.

Žanis pacēla izkapti un laida to līdz pašiem cūku pupu kātiem. Tie bija zaļi un cieti. Sausā zeme vien putēja. Kādu laiku vicinājies, pavārs izkapts kātu iedūra irdenajā dārza zemē, lai atpūstos.

Vīrs, kurš netālu no mums bija rosījies pie bišu skapīšiem, pienāca un uzsāka sarunu. Viņš bija atnesis medu. Tie bija lieli, lipīgi un sulīgi vaska kluči, piesūkušies ar medu, kas lēni stiepās un tecēja pār pirkstiem. Mēs kodām ar medu piesūcināto vasku un izsūcām to gluži sausu. Medus bija tik salds, ka žoklis un zobi sāka kņudēt.

Dzintars pazina vīru, kurš mūs cienāja. Tas bija podnieks Arnis Preiss, kura darbnīca atradās tepat aiz ābeļdārza pie dīķa. Mēs parunājām un solījām vēlāk iegriezties, lai apskatītu viņa darbus. Turklāt mums vajadzēja šķīvi fotosesijai.

Žanis bija pagatavojis kāpostu auksto zupu ar vārītu cūkas mēli un cūku pupu čipsi, kas atgādināja sastingušu salātu lapu.

Klasiskais cūku pupu pagatavošanas veids ir raupjš un pirmatnējs. Kūpošs ugunskurs, uz tā sodrējiem nomelnējis grāpis, kur vārās pupas ar visām pākstīm.

Šī kompozīcija vairāk atgādināja zīdu. Gan zupa, gan zaļām dzīslām cauraustais čipsis bija tāds.

Pēc bildēšanas mēs apciemojām Arni viņa darbnīcā. Labu brīdi nosēdējuši terasē, smēķējot un runājot par mālu un dzīvi, apjautājāmies, vai varam ieturēt pusdienas viņa darbnīcās pievārtē, bērzu pudurī pie dīķa. Podnieks atļāva.

Žanis pagatavoja ceptus kartupeļus ar gaileņu mērci un jēra kupātiem. Svaigais gaiss vairoja apetīti. Mēs ēdām no pannas kā Remarka stāsta varoņi, bet pēc tam, atspiedušies pret koku stumbriem, laizījām pirkstus un kūpinājām savas cigaretes, sarunājoties par vienkāršo lietu smalko dabu.


Recepte:

Aukstā kāpostu zupa ar marinētu cūkas mēli un cūku pupu čipsi

Cūku pupu čipsis

  • 300g lobītu balto cūku pupu
  • šķipsniņa sāls.
  • ½ tējkarote sviesta

Pagatavošana

Cūku pupas noblanšē, sablenderē biezenī, pievienojot sviestu un nedaudz cūkas mēles buljona. Masu izberž caur sietu, izklāj uz cepamā papīra un liek kaltēties kaltētājā aptuveni sešas stundas.

Cūkas mēle

  • 1 cūkas mēle
  • 2 mārsila zariņi
  • 1 ķiploks
  • 1 čili pipars

Pagatavošana

Cūkas mēli vāra pusotru stundu, līdz tā ir mīksta. Atdzesē aukstā ūdenī un attīra no baltās plēves. Mēles buljonu lēni novāra līdz koncentrātam, pievieno garšvielas. Mēli liek marinādē un atstāj ledusskapī uz diennakti.

Aukstā zupa

  • ½ jaunā kāpostā
  • ½ tējkarote sāls
  • sauja skābeņu
  • ½ litrs kefīra

Pagatavošana

Kāpostu sadala pa lapām. Noblanšē karstā ūdenī un atdzesē vēsā ūdenī. Lapas blenderē, pievieno kefīru, sāli un skābenes. Masu izlaiž caur sietu. Līdz ēšanai tur ledusskapī.