Ērkšķogas - Airita Jurcika

Ērkšķogas - Airita Jurcika

Ērkšķogas

Teksts: Ralfs Dravnieks

Foto: Gatis Gierts (Picture Agency)


Kādā sestdienas rītā aizvadītajā vasarā mēs devāmies uz Kazas sēkli, kur saimniecei Annai pieder mazdārziņš. Tur bija paredzēta foto sesija Airitas Jurcikas ceptajām Pavlovām ar ērkšķogu ievārījumu.

Es atceros

Cauri ērkšķiem uz ērkšķogām. Šo pārfrāzēto latīņu spārnoto teicienu sapratīs ikviens, kurš bērnībā ar sakumpušu muguru vai tupot uz ceļiem pavadījis laiku pie ērkšķogu krūma, mēģinot tikt pēc treknākajām un mīkstākajām ogām krūma dziļumā. Turklāt kāda iespēja, ka rokas paliks veselas, ērkšķu nesadurtas?

Kad oga ir noplūkta, svarīgi nokost sakaltušo, brūno čemuriņu tās galā. Šis nepievilcīgais veidojums vasaras sākumā bija ogas zieds. Starp citu, dažu šķirņu ērkšķogas mēdz būt klātas asām spalviņām. Par to es pārliecinājos bērnībā. Turklāt ne vienmēr apjomā mazākās ogas ir skābas.

Sētā, kurā uzaugu un pavadīju bērnību, līdztekus bumbas spārdīšanai, zaru būdu būvēšanai un ķeriņām mēs, bērni, arī daudz laika pavadījām kaimiņu ābelēs un ogulājos – ķiršos un ērkšķogās. Kad ērkšķoto ogu krūmu augšdaļa bija aplasīta, atlika pacelt krūma zemos, nokarenos zarus, kurus ogu pārpilnība spieda pie zemes. Un visbiežāk tieši šajos zaros auga vislielākās un sulīgākās ogas, kas netraucēti ņēmās pilnībā, kamēr no krūma virskārtas pazuda pat negatavās ogas.

Pavadot vasaru Latgalē, ir iespējams atklāt pasauli no jauna – kurš gan varēja zināt, ka tur ērkšķogas dēvē par agrenēm. Kurzemē šīs ogas sauc par krisdolēm, bet Vidzemē – par stiķenēm. Taču visos novados ērkšķogu vērtība paliek nemainīga. Tā ir bērnības garša un uzkoda to neskaitāmo stundu starplaikā, ko bērni pavada laukā. Ogas noplūc, garām skrienot, vai uzēd, spēlējot paslēpes. Turklāt kuplie krūmi ir lieliska aizslēptuve.

Krūmā

Iepriekšējā vakarā stipri lija lietus. Tas turpinājās arī naktī. Lietus lāses, vēju iegrieztas, triecās manā guļamistabas logā un bungoja pa palodzi. Kad pamodos, aiz loga vēl arvien bija tumšs. Izlijušie, tumšie mākoņi bija aizseguši sauli, bet laika ziņas sauli solīja pusdienas laikā. Ne agrāk.

Bildēšana bija paredzēta kādā Kazas sēkļa mazdārziņā. Dārza saimniece Anna zemes pleķīti Daugavas krastā bija ieguvusi ar vairākām ābelēm, bumbieri, plūmēm, avenēm, kuras izsējušās pa visu teritoriju, dažiem upeņu krūmiem un pāris brangiem ērkšķogu ceriem.

No pilsētas centra izbraucām neilgi pēc brokastu laika. Piebraucamais ceļš uz dārziņiem bija lietus izskalots, un, mašīnai slīdot kā sviestam pa karstu pannu, mēs virzījāmies dziļāk mazdārziņu komūnā. Mūsu mašīna pabrauca garām kādam iekoptam zemes pleķītim. Tā priekšā visā garumā stiepās no zariem uzpīta sēta. Bet pie sētas vienādā attālumā viena no otras auga astoņas saules puķes. Dārza dziļumā starp divām ābelēm plīvoja iekārts raibs šūpuļtīkls. Braucot tālāk, no abām ceļa pusēm mūs ieskāva pamesta, kokiem un krūmiem aizaugusi zeme. Dzīvojot pilsētā, reizēm aizmirstas, cik daba ir brīva un saskanīga. Kārkli, kas saauguši krustu un šķērsu, saplūda ar ābelēm, vijīgajiem apiņiem, pāraugušiem, izspūrušiem krūmiem un zāli, kas bija sasniegusi nedabīgu auguma apmēru. Bet saules stari starp zaru spraugām kā saplīsuša spoguļa lauskas lauzās un dūrās uz visām pusēm.

Mēs piestājām dārza malā, tur speciāli ierīkotā stāvvietā. Saimnieces suns, kurš sēdēja mašīnā, piespieda vaigu pie loga, priecīgi ierējās un iepliķēja man pa pakausi ar savu smago, spalvaino asti. Lai gan tumšie, melleņu krāsas mākoņi bija aizpūsti un saule tikko sāka karsēt zemi, zāle vēl bija mitra.

Ērkšķogu krūmi bija sastādīti rindā, kas stiepās no žoga līdz dārza galam. Saimniece paskaidroja, ka iepriekš krūmi auguši kur nu kurais – kā sēnes mežā. Fotografēšanas vajadzībām mums vajadzēja nolasīt vismaz divpadsmit litrus ogu.

Krūmu zari pēc stiprā lietus vēl nebija atguvušies. Lietus lāses, kas aizķērušās krūmājos, tos vilka pie zemes. Anna piegāja pie ērkšķogu krūma, pacēla vienu no tā zariem un nopurināja smagumu. Simtiem sīku pilīšu iekrita zālē, un zars atkal atguva stāju.

Mūsu atmiņa ir īsa. Tā izbalē un izzūd kā bultiņas, ko bērnībā vilkām uz asfalta. Mēs vairs neatceramies to laiku, kad pirms garajām lielveikala rindām paši sējām un pļāvām vai vācām ražu. Šādas pārdomas vislabāk raisās dārza darbos, vērojot ražu, kā tā aug, un, protams, novācot to.

Mēs notupāmies pie viena no krūmiem katrs no savas puses un plūcām ogas. Vēl nenokritušās ūdens lāses rokas darīja mitras. Ogas kā aizvadītās nakts lietuslāses bungoja un sitās pret trauka malām, kurā ievācām ražu bildēšanai. Mēs strādājām čakli, un trauks pildījās ātri.

Suns, kurš bija palaists izskrieties, atgriezās no brīvsoļa un ziņkārīgi spraucās mums pa vidu, apošņājot ogu krūmu un ar mēli ķerot vēl nenokritušās lietus lāses. Viņa aste vēdījās uz visām pusēm, draudzīgi pliķējot pa mūsu mugurām. Sunim atkāpjoties, trauks ar ogām apgāzās. Pats dzīvnieks, it kā lūdzot piedošanu, laizīja mūsu rokas un turpināja paijāt ar asti, kamēr mēs uzlasījām ogas no zemes, metot atpakaļ traukā.

Ērkšķoga ir gan mīksta, gan miltaina, gan salda un sulīga. Turklāt ne katra oga ir līdzīga iepriekšējai. Dažas – saulē vairāk pārtikušās – ir teju cukurotas un želejainas, kamēr ogas, kuras aug krūma pazarēs, saglabājušas skāņumu un ir cietākas.

Pēc foto sesijas saimniece uz prīmusa uzvārīja ūdeni tējai. Kamēr citronmētru tēja, kuras lapas saimniece saplūca turpat dārzā no dobes, ievilkās, mēs palīdzējām fotogrāfam novākt gaismas un statīvus. Galds un soli atradās ābeļu paēnā dārza dziļākajā stūrī, prom no garām gājēju skatieniem. Tikmēr suns, izmantojot situāciju, bija pakāpies ar priekšķepām uz sola un no brūnās kartona kastes nočiepis divas Pavlovas kūkas.

Saldās, mākoņgaisīgās Pavlovas ar svaigo citronmētru tēju saderēja kā lietus ar vasaras saulē izžuvušu sakņu dārzu.

Kamēr mēs ēdām un pļāpājām, suns lēnā gaitā apstaigāja dārzu. Viņš pagaršoja gan sīpolu lokus no dobes, gan biešu lapas, gan apošņāja baziliku. Aromātiskais garšaugs, šķiet, dzīvniekam bija par stipru – viņš iebāza degunu zemē un paberzēja to. “Džeris laikam sailgojies pēc zemes garšas,” saimniece pajokoja un ielūkojās viesu tējas tasēs, vai nevajadzētu tās vēl papildināt.

Recepte: Pavlovas ar ērkšķogu ievārījumu

Pavlovas

  • 8 olas baltumi
  • 460 g cukurs
  • 1 ēdamkarote baltvīna etiķa
  • 1 ēdamkarote kukurūzas cietes
  • 500 ml saldā krējuma

Pagatavošana

Olas baltumu sakuļ un, pievienojot pa karotei pūdercukura, turpina kult, līdz masa ir stingri saputota. Pēc tam iesijā un iemaisa kukurūzu cieti un baltvīna etiķi.

Masu izklāj uz cepamā papīra. Kūkas cep cepeškrāsnī stundu 110 grādos. Pēc stundas kūkas atstāj krāsnī, līdz tās ir atdzisušas.

Saputo putukrējumu ar cukuru, bet uz kūkām to klāj tikai tad, kad tās pilnībā atdzisušas.

Ērkšķogu ievārījums

  • Ērkšķogas
  • Muskovado cukurs (pēc vajadzības)

Pagatavošana

Katliņā ber nomazgātas ogas, pielej ūdeni un novāra, pievienojot cukuru. Tad ogas izberž caur sietu. Kad ievārījums atdzisis, to klāj uz Pavlovām – un kūkas ir gatavas pasniegšanai.